AI fotoVoldorfas salāti
Klasiskie Voldorfas salāti ar āboliem, selerijām, vīnogām un valriekstiem, pārlieti ar krēmīgu mērci.
Marķējumi tiek noteikti automātiski pēc sastāvdaļām un var būt neprecīzi. Ja tas ir svarīgi, pārbaudi uz iepakojuma.
Sastāvdaļas
- 75 g Valrieksti
- 3 gab. Selerija sagriezta plānās šķēlēs
- 2 gab. Ābols sagriezts sīkos kubiņos
- 150 g Vīnogas pārgrieztas uz pusēm
- 100 ml Krēmfrešs
- 50 ml Putukrējums
- 1 tēj.k. Cukurs
- 1 tēj.k. Ābolu etiķis
- 1 šķipsniņa Sāls pēc garšas
- 1 šķipsniņa Melnie pipari pēc garšas, svaigi malti
Soļi
Pārlejiet valriekstus ar verdošu ūdeni, tad nosusiniet tos. Verdošais ūdens noņem rūgtumu no riekstu miziņas.
Atlieciet malā dažus riekstu kodolus un selerijas lapas rotājumam.
Sajauciet bļodā riekstus, ābolus, selerijas un vīnogas.
Pagatavojiet mērci un pagaršojiet to ar cukuru, sāli, pipariem un citrona sulu vai etiķi pēc garšas.
Samaisiet salātus ar mērci.
Voldorfas salāti ir salds-skābs, kraukšķīgs maisījums — selerija, ābols, vīnogas, valrieksti, viss sasiets krēmīgā mērcē. Tas nav salāts, kas ceptuvē pārvēršas par kaut ko citu, kā sautējums — tas ir salāts, kas vai nu izdodas, vai neizdodas pēdējā minūtē, un izdošanās atkarīga no viena: no tekstūras kontrasta starp mīkstu un cietu.
Sekmes atkarīgas no selerijas un ābola sagriešanas — plāns un sīks, lai katrā kumosā būtu gan kraukšķis, gan mīkstums, nevis vai-vai. Un no mērces konsistences: ne pārāk šķidra, lai salāti nepeld, ne pārāk bieza, lai nenosmok garšu.
Laika šeit praktiski nav — 15 minūtes ir griešana, nevis gatavošana. Vienīgā pacietība, kas prasīta, ir riekstu mērcēšana verdošā ūdenī un to nosusināšana — nesteidzies, ļauj ūdenim paveikt savu darbu.
Valrieksti dod krēmīgu, tauku bagātu kontrastu kraukšķīgajiem dārzeņiem un augļiem — bez tiem salāti būtu tikai skābi un salsti, bez dziļuma. Verdošs ūdens pirms to lietošanas nav kaprīze — mizā ir tanīni, kas rada rūgtu piegaršu, un karsts ūdens to izskalo. Daži saka, ka riekstus var likt tieši no maisiņa. Nē, jo rūgtums tad paliks jaušams zem saldās mērces un sabojās balansu, ko tu pat nesapratīsi, no kurienes nāk.
Selerija dod to īsto, svaigo kraukšķi — ne mīkstu, bet asu, gandrīz skaņu zobos. Ja selerijas nav vai tā ir savīstusies un mīksta, meklē kaut ko ar līdzīgu stingrumu un neitrālu, vieglu garšu — kritērijs ir kraukšķis, kas neizšķīst mērcē minūtes laikā.
Ābols dod skābumu un mīkstu, sulīgu pretsvaru. Griez to sīkos kubiņos — ne rīvē, ne šķēlēs, jo rīvēts ābols izdala sulu un mērce paliek ūdeņaina, bet lielas šķēles izjauc to vienmērīgo kumosu, kam šis salāts tiecas.
Vīnogas pārgrieztas uz pusēm nav estētikas pēc — vesela vīnoga mutē ir pārsteigums, kas pārtrauc kraukšķi ar pēkšņu sulas šāvienu, un tas nav tas kontrasts, kas te vajadzīgs. Pusītes saplūst ar pārējo masu.
Mērce — krēmfrešs, putukrējums, cukurs un etiķis — ir salāta sirds, un tur ir vienīgā vieta, kur pagaršo un lem pats. Krēmfrešs dod skābumu un biezumu, putukrējums — gludumu un vieglumu. Ja krēmfreša nav, kritērijs ir skāba, bieza piena produkta tekstūra — var mēģināt ar biezu skābo krējumu, kaut tas būs mazliet smagnējāks. Cukurs un etiķis balansā viens otru, un tieši tāpēc solī teikts «pagaršojiet» — nevis «lieciet tik, cik rakstīts». Katram ābolam savs skābums, un tev jāpielāgo, ne receptei tev.
Latvijas virtuvē šie salāti ir sveši viesi — mums tradicionāli nav tāda salda-krēmīga salātu žanra, mums ir skābie kāposti un rudzu maize, tas ir skābs caur rūgšanu, ne caur citronu. Bet tas nenozīmē, ka te kaut kas jāsvētī vai jānoniecina — vienkārši zini, ka šis ēdiens prasa pienu produktu, kas pie mums nav katrā ledusskapī vienādā veidā, tāpēc krēmfreša aizstājējs ir vērts atrast pirms gatavošanas, ne tās vidū.