AI fotoPasta ar rukolas pesto un citronu
Vienkārša pasta ar krēmīgu rukolas pesto, ceptiem ķiršu tomātiem un grauzdētiem riekstiņiem.
Marķējumi tiek noteikti automātiski pēc sastāvdaļām un var būt neprecīzi. Ja tas ir svarīgi, pārbaudi uz iepakojuma.
Sastāvdaļas
- 400 g Makaroni
- 400 g Ķiršu tomāti
- 1 tēj.k. Cukurs
- 200 g Rukola
- 50 g Pīniju rieksti
- Mandeles pēc garšas
- 40 g Parmezāns
- 1 gab. Citrons
- 100 g Olīveļļa
- Sāls pēc garšas
Soļi
Nomazgājam un sagriežam ķiršu tomātus, izklājam uz ar cepampapīru pārklātas cepešpannas.
Pievienojam sāli, cukuru un olīveļļu, un cepam uzkarsētā līdz 120 grādiem cepeškrāsnī.
120 minRukolu ieliekam blendera krūzē, pievienojam parmezānu, pīniju riekstus, citrona sulu un šķipsniņu sāls.
Blendējam, pakāpeniski un tievā strūklā pievienojot olīveļļu, līdz visi ingredienti sajaucas vienmērīgā, krēmīgā pesto.
Vāram makaronus sālsūdenī tik ilgi, kā norādīts uz iepakojuma, līdz tie ir al dente, tad notecinām ūdeni.
Sajaucam makaronus ar pesto, labi samaisām, nepieciešamības gadījumā pievienojam karoti makaronu vārīšanas ūdens.
Izklājam uz šķīvjiem un pabeidzam ar ceptajiem tomātiem un apceptu mandeļu graudiņiem.
Šis ir makaronu ēdiens, kur visu izšķir divas lietas: kā lēni izžāvē tomātus un cik krēmīgu panāk pesto, nevis cik precīzi nomēri gramus. Rukolas pesto nav Dženovas pesto kopija — tur bazilika vietā nāk rukola, un tas maina visu, jo rukolai ir rūgtena, sinepju piegarša, kuru citrona skābums un parmezāna sāļums tur līdzsvarā. Ja šis līdzsvars nav atrasts, ēdiens sanāk vai nu pārāk rūgts, vai pārāk trekns — vidusceļa šeit nav daudz.
Tomāti krāsnī pie 120 grādiem nav cepti tajā nozīmē, kā cep gaļu — tie tiek žāvēti. Zema temperatūra lēnām izvada ūdeni, nesadedzinot cukuru virspusē, un tomāts kļūst saldāks un blīvāks, nevis tikai mīkstāks. Divas stundas ir apakšā esoša robeža, otrais rādītājs ir tomāta izskats: viņam jāsarauk mizā, jākļūst tumšāks un jānovelkas no sulas, kas izplūdusi ap to. Ja izņem par agru, dabūsi mitru, ūdeņainu tomātu bez tās koncentrētās saldenās garšas, kura visu ēdienu notur kopā.
Vai izdosies, lielā mērā atkarīgs no tā, vai pesto blendē lēni un vai makaronus notecina, nevis izskalo. Makaronu cietes pulveris virspusē ir tas, kas ļauj pesto pielipt pie katras šķipsniņas, nevis palikt šķidrumam uz šķīvja apakšā.
Rukola šeit ir galvenā sastāvdaļa, ne piebilde, tāpēc svaigums ir viss. Lapām jābūt tumši zaļām un cietām, nevis gļēvām — ja tās jau sākušas dzeltēt, rūgtums kļūst par nepatīkamu, nevis raksturīgu garšu. Ja rukolas nav vai tā pārāk rūgta, var ņemt pusi no daudzuma un papildināt ar pētersīļiem vai spinātiem — tie būs maigāki, bet pesto nezaudēs savu krēmīgumu.
Pīniju riekstus liek nevis garšas, bet tauku dēļ — tie palīdz pesto turēt struktūru un piešķir mīkstu, nedaudz sviestainu pamatu zem rukolas asuma. Mājas virtuvē tie bieži ir dārgi vai grūti atrodami, un tur var palīdzēt mandeles, kas receptē jau parādās kā kārtojums virsū — var mierīgi tās izmantot arī pesto iekšā, apceptas un rupji smalcinātas. Valrieksti arī der, lai gan dod rupjāku, mazāk zīdainu rezultātu.
Parmezāns dod sāli un to raksturīgo, nedaudz asociālo garšu, kas padara pesto par pesto, nevis vienkārši zaļu eļļas mērci. Ja parmezāna nav, der jebkurš cieti nogatavināts siers ar izteiktu garšu — svarīgi, lai tas būtu sauss un skaisti berzējams, nevis mīksts siers, kas vienkārši izšķīdīs masā, nedodot nekādu struktūru.
Citrona sula ir tas, kas notur visu kopā — bez tās pesto sanāktu smags un vienmuļš. Mīts, ko bieži dzird: «eļļa un siers jau dod pietiekami daudz garšas, citrons tur nav obligāts». Nē, jo tieši skābums liek smaržai un taukiem atvērties, nevis gulēt mēlē kā bieza sega. Citrona mizu šeit nelieto, bet, ja gribi vēl spēcīgāku akcentu, maza šķipsniņa rīvētas mizas nekaitēs.
Olīveļļa pesto ir šķidrums, kas pārnes garšu, un tai jābūt pietiekami labai, lai to justu — lēta, neitrāla eļļa šeit paliks vienkārši tauki bez rakstura. To pievieno pakāpeniski un tievā strūklā tāpēc, ka pesto ir emulsija: ja eļļu ielej uzreiz, tā nesavienojas ar pārējo un atdalās, un tu beigās dabū siera un rukolas biezumu, kas peld eļļā, nevis vienotu krēmu.
Sāls un cukurs uz tomātiem šķiet sīkums, bet tie dara to pašu, ko sāls uz jebkura dārzeņa pirms vārīšanas — izvelk ūdeni un paātrina koncentrāciju. Latvijas virtuvē, kur tomāti bieži ir siltumnīcas, nevis saules audzēti, tie reti ir dabiski saldi, un tāpēc šī neliela cukura šķipsniņa nav grēks, bet labojums, kas kompensē to, ko klimats neiedeva.
Makaronu izvēle nav izšķiroša — jebkura forma, kas labi notur mērci kroku vai rievu dēļ, der labāk nekā gluda forma, no kuras pesto noslīd. Lielākā kļūda, ko šeit var pieļaut, ir pārvārīt makaronus «par visām baltām», jo tad tie uzsūc pārāk daudz šķidruma un nenotur mērci virspusē — vajag al dente, kad makarons pretojas zobam, nevis padodas bez cīņas.
·