AI fotoPasta ar tunzivi un cukurzirņiem
Vēsi un svaigi pastas salāti ar tunzivi, cukurzirņiem un citronu — lieliska izvēle siltai dienai.
Marķējumi tiek noteikti automātiski pēc sastāvdaļām un var būt neprecīzi. Ja tas ir svarīgi, pārbaudi uz iepakojuma.
Sastāvdaļas
- 400 g īsā pasta
- 200 g Tunzivs
- 200 g cukurzirņi
- 1 gab. Citrons
- 1 gab. žāvēti tomāti žāvēti
- Sāls pēc garšas
- Olīveļļa pēc garšas
- Melnie pipari pēc garšas
- rupjā sāls pēc garšas
Soļi
Katlā uzvāra lielu daudzumu ūdens, pievieno rupjo sāli un vāra pastu al dente.
Atdzesē pastu līdz istabas temperatūrai, pievienojot nedaudz olīveļļas.
Apcep tunzivi sakarsētā pannā apmēram 2 minūtes, tad sagriež mazos kubiciņos.
2 minKārtīgi noskalo cukurzirņus, noņem galiņus un vāra tos pāris minūtes vārošā, sālītā ūdenī.
Nokāš cukurzirņus un sagriež vidēja lieluma gabaliņos.
Pievieno cukurzirņus un tunzivi atdzesētajai pastai.
Pagatavo mērci no citrona sulas, olīveļļas, sāls un melnajiem pipariem, tad ielej to pastā.
Pievieno sagrieztos žāvētos tomātus un sajauc.
Šis nav karsts makaronu ēdiens, bet auksta vasaras pasta — tāda, ko var pataisīt no rīta un ēst pusdienās, jo tā negaida pie plīts, bet atdziest skapī. Doma ir vienkārša: vārīta pasta, kas ieeļļota, lai gabaliņi nesalīp, savienota ar ko sulīgu (cukurzirņiem), ko taukainu (tunzivi) un ko skābu (citronu). Tā ir salātu loģika, tikai pasta vietā, kur dārzeņu, ir makaroni.
Vai izdosies, ir atkarīgs no diviem momentiem. Pirmais — pasta jāatdzesē, pirms pievieno pārējo, citādi silta pasta izsūks mērci sausu un cukurzirņi savārīsies mīkstā biezenī no karstuma. Otrais — tunzivs cepšanas laiks. Divas minūtes nozīmē, ka vidus paliek rozā, nevis pelēks un sauss; tā ir atšķirība starp sulīgu kubiciņu un gumijas gabaliņu.
Daži saka, ka pastu pēc vārīšanas jāskalo aukstā ūdenī, lai apturētu vārīšanos. Nē, jo skalošana noskalo arī cietes slāni, kas palīdz mērcei pieķerties — labāk ļaut tai vienkārši atdzist gaisā, ar eļļu, kas nelaiž klāt mitrumu un nesalipina gabaliņus kopā.
Pasta šeit ir īsā forma ne jau nejauši — garā pasta (spageti tipa) salātos vienmēr sapinas kamolā un nelabprāt uzņem mērci virsmā, kur tā nonāk tikai sagriežot. Īsai formai, kurā ir līkumi vai caurumi (fusilli, penne, farfalle — izvēlies, kas rokā), ir vieta, kur mērcei ieķerties iekšpusē, nevis tikai noslīdēt nost. Rupjā sāls vārāmajā ūdenī nav tradīcija pēc inerces — tā iet pastā tās vārīšanās laikā un veido to garšas pamatu, ko pēc tam vairs nevar pielikt virsū, lai cik daudz sāls kaisītu salātos.
Tunzivs šeit ir taukuma un olbaltuma avots, un tā izvēle ir kritērija lieta: vajag gabalu, nevis šķiedras, un gabalu, kas iztur īsu, karstu cepšanu, nesadaloties. Ja svaigas tunzivs rokā nav, var ņemt citu stingru zivi vai pat cepeklī ceptu vistas krūtiņu — princips ir tas pats, īss karsts kontakts ar pannu, lai ārpuse apbrūnē, iekšpuse paliek sulīga.
Cukurzirņi te strādā pretēji tunzivij — tie dod kraukšķību un svaigumu, nevis smagumu. Tāpēc tos vāra tikai pāris minūtes: mērķis nav mīkstums, bet spilgti zaļa krāsa un viegla pretestība zobam. Pārvārīti cukurzirņi kļūst pelēcīgi un gumijaini — tas ir defekts, ko novērš tieši īsais vārīšanas laiks, nevis kāda papildu triks pēc tam.
Citrona sula, eļļa, sāls un pipari — tā nav nekāda sarežģīta mērce, tā ir vinegrete tās vienkāršākajā formā: skābe pret taukiem. Ja citrona nav, der jebkurš skābs šķidrums ar līdzīgu asumu — etiķis, tikai mazākā daudzumā, jo tas ir stiprāks. Žāvētie tomāti šeit dod koncentrētu saldskābu notis un sāls pieskaņu — tie ir maza deva, bet ar lielu ietekmi, jo ūdens no tiem izgarēja sen un garša palikusi sablīvēta.
Latvijas virtuvē šis ēdiens ir mazliet svešinieks — pie mums vasarā biežāk uz galda nonāk kartupeļi vai skābēti kāposti, nevis auksta pasta. Bet loģika ir tā pati, kas vasaras salātiem ar ko skābu un ko svaigu: ēdiens, kas negrib karstu plīti un negrib, lai to steidzina. Paciest, ļaujot pastai atdzist, ir šeit tikpat svarīgi, cik jebkurš no soļiem — steiga šajā receptē tiešām sabojā rezultātu, nevis tikai garšu uzlabo lēnāk.
·