AI fotoPupu sacepums ar bekonu
Maigs pupu sacepums ar siera un olu krēmu, pasniegts ar kraukšķīgu bekonu virsū.
Marķējumi tiek noteikti automātiski pēc sastāvdaļām un var būt neprecīzi. Ja tas ir svarīgi, pārbaudi uz iepakojuma.
Sastāvdaļas
- 350 g svaigas pupas
- 200 g jaunie sīpoli
- 2 gab. olas
- 150 g bekons
- 100 g nogatavināts pekorīno siers
- 100 g pekorīno siers
- 100 g kūpināts skamorcas siers
- 5 gab. piparmētra
- 1 gab. rozmarīns
- 30 ml olīveļļa
- 30 g sviests
- sāls pēc garšas
- melnie pipari pēc garšas
Soļi
Blanšējiet pupas 2-3 minūtes sālītā verdošā ūdenī, pārlejiet ar aukstu ūdeni un nomizojiet.
3 minSagrieziet jaunos sīpolus pusmēnessveida šķēlītēs, lieciet pretpiedeguma pannā ar sviestu un sautējiet uz lēnas uguns.
6 minPievienojiet pupas, karstu ūdeni, piparmētru un rozmarīnu; vāriet un pagaršojiet ar sāli un pipariem.
Ļaujiet atdzist 10 minūtes.
10 minPārlieciet maisījumu blenderī kopā ar nogatavināto pekorīno sieru, skamorcas sieru un olām; samaļiet līdz viendabīgai masai.
Ietaukojiet formiņas ar sviestu, piepildiet līdz 3/4 un novietojiet karstumizturīgā traukā ar ūdeni ūdens vannai.
Cepiet cepeškrāsnī 170 grādos 25-30 minūtes.
28 minApcepiet bekona šķēles olīveļļā pannā, līdz tās kļuvušas kraukšķīgas.
5 minĻaujiet formiņām atdzist, apgrieziet uz šķīvja un pārkaisiet ar bekonu un pekorīno sieru.
Šis nav sacepums vārda tiešā nozīmē, drīzāk flans — pupu un siera krēms, kas uz ūdens vannas sakalst tik tikko, lai noturētu formu, bet paliek mīksts kā pudings. Tā tekstūra ir viss. Pārcep, un olas saruks, izspiedīs ūdeni, un flans sabirzīs smilšu graudos, nevis grieztos gludi.
Veiksme stāv uz trim kājām: cik labi nomizotas pupas (miza rīklē kā papīrs, ja palikusi), cik smalki sablenderēts maisījums un cik piesardzīgi cepts ūdens vannā. Ūdens vanna nav izdoma — tā liek karstumam pienākt lēni un vienmērīgi, lai ola nesarec gabalos pirms tam, kad viss pārējais sasilst. Mājas cepeškrāsnī, kur reāli var būt par 10-15 grādiem karstāks nekā rādītājs, tas ir īpaši svarīgi — labāk pārbaudīt ar nazi 25. minūtē, nevis ticēt pulkstenim.
Daži saka, ka pupas var iemest svaigas, nemizotas. Nē, jo miza ir rūgta un šķiedraina, un blenderī tā nekad nesamalsies gludi — paliks neredzamas šķipsnas, kas sabojā to vienīgo, kas šim ēdienam ir — samtaino, viendabīgo tekstūru.
Trim cilvēkiem šis iznāks kā priekšēdiens vai vieglas pusdienas papildinājums, ne galvenais ēdiens — porcijas formiņās ir nelielas.
Svaigas pupas šeit ir pamats, nevis dekors — tāpēc svarīgi, lai tās būtu patiesi jaunas, mīkstas, ne cietas sausās pupas no maisa. Latvijā svaigas pupas nav ikdienas prece, tāpēc, ja tādu nav, meklē saldētas zaļās pupiņas vai pat zaļos zirnīšus — kritērijs ir mīksta, ātri vārāma struktūra, kas pēc blenderēšanas dod gludu krēmu, nevis šķiedrainu biezputru.
Jaunie sīpoli sautējumā dod saldumu, nevis asumu — tie jau paši par sevi ir mīlāki par parasto sīpolu, un lēna sautēšana sviestā to saldumu tikai pastiprina. Ja jauno sīpolu nav, der ķiploku stublāji vai parastais sīpols, sagriezts smalki un sautēts ilgāk, līdz pazūd asums, bet paliek sievišķīgi mīksts.
Trīs sieri šeit nav greznība, tie strādā dažādi: nogatavinātais pekorīno dod sāļumu un struktūru masai, jaunais pekorīno virspusē kā kraukšķīgs, sāļš akcents, un kūpinātais skamorca ieved dūmu notis, kas savelk visu kopā ar bekonu. Ja Latvijā pekorīno nav pie rokas, meklē cietu, sāļu, aitas vai govs piena sieru ar izteiktu raksturu — parmezāns der nogatavinātā vietā, bet maigāks siers neaizstās jauno pekorīno virspusē, jo tam tur tieši sāļums un asums ir uzdevums.
Piparmētra un rozmarīns vāra pupu maisījumā tikai, lai atstātu smaržu, nevis garšu pašas lapas — tāpēc tās var un vajag izņemt pirms blenderēšanas, citādi rozmarīna adatas sagrauzīs to pašu gludumu, kam viss ēdiens veltīts.
Bekons virspusē ir kontrasts — kraukšķīgs pret mīkstu. Cep to pietiekami ilgi, lai tauki izkūst un šķēle paliek stīva, kad atdziest, nevis gumijaina. Tas ir pārbaudes punkts: ja bekons sastingstot paliek mīksts, tas nav gatavs, cep ilgāk."