AI fotoĀbolu friteles
Maigas ābolu šķēlītes mīklā, apceptas līdz zeltenai, kraukšķīgai kārtiņai un pārkaisītas ar pūdercukuru.
Marķējumi tiek noteikti automātiski pēc sastāvdaļām un var būt neprecīzi. Ja tas ir svarīgi, pārbaudi uz iepakojuma.
Sastāvdaļas
- 2 gab. Āboli apmēram 350 g
- 1 gab. Olas
- 20 g Cukurs
- 130 g Kviešu milti
- 130 g Piens
- 1 tēj.k. Vaniļas ekstrakts
- 1 šķipsniņa Sāls
- Rapšu eļļa cepšanai
- Pūdercukurs apkaisīšanai
Soļi
Bļodā sajauc olas dzeltenumu ar cukuru un sakuļ ar mikseri, līdz masa kļūst krēmīga.
Pakāpeniski pievieno sijātus miltus un pienu, mainot tos pārmaiņus, lai mīkla kļūtu viendabīga.
Pievieno vaniļas ekstraktu un sāls šķipsniņu, samaisa.
Olas baltumu saputo biezās putās un uzmanīgi iejauc mīklā, viegli maisot.
Mīklu apsedz un atstāj ledusskapī.
30 minĀbolus nomazgā, nomizo un sagriež aptuveni 1 cm biezās ripiņās. Serdi izņem.
Katru ābola ripiņu ar kulinārijas knaiblēm iegremdē mīklā.
Eļļu cepšanai uzkarsē līdz aptuveni 170 grādiem.
Ābolu ripiņas mīklā apcep no abām pusēm, līdz tās kļūst zeltaini brūnas.
Gatavās friteles liek uz virtuves dvieļa vai papīra salvetēm.
Pārkaisa ar pūdercukuru un pasniedz siltas.
Ābolu friteles ir tas pats princips, kas visām friterēm visās virtuvēs — auglis ietērpts plānā, gaisīgā mīklā, kas karstā eļļā uztūkst par kraukšķīgu apvalku, bet iekšā pasargā augli no sacietēšanas. Viss izdošanās balstās uz trim lietām: mīkla ir viendabīga un gaisīga, eļļa ir pareizi karsta, un ābols nav pārāk ūdeņains. Ja kaut kas no tā trūkst, friteles būs vai nu plakanas un gumijainas, vai apdegušas no ārpuses un jēlas iekšā.
Olas atdalīšana nav formalitāte. Dzeltenums ar cukuru un miltiem dod mīklai struktūru un garšu, baltums saputots atsevišķi dod gaisu — tas pats gaiss, kas karstumā uzpūšas un padara apvalku kraukšķīgu, nevis blīvu. Ja baltumu iejauc pārāk rupji vai pārāk ilgi maisa, gaiss izskrien, un mīkla paliek smaga kā pankūku mīkla — tad friteles nekad nebūs gaisīgas, kā arī nav vērts domāt, ka process ir formalitāte.
Atpūta ledusskapī nav māņticība — tā ir laiks, kurā milti uzsūc šķidrumu un lipeklis atslābst, tāpēc mīkla kļūst gludāka un mazāk stiepjas, kad ābolu iegremdē. Trīsdesmit minūtes ir minimums, ne likums — mīkla ir gatava, kad tā kā smagi krējums lēni notek no karotes, nevis tek šķidri kā piens.
Āboli jāizvēlas stingri, ne mīksti — šeit derētu rudenī Latvijā pieejamie skābeni vai cietāki deserta šķirnes āboli, jo tie cepot nesašķīst biezā, mīkstā masā. Mīksts, saldens ābols friterē kļūst par ūdeņainu papku iekšā, kamēr apvalks jau sen ir brūns. Kritērijs ir viens: ābolam, nogaršotam jēlā veidā, ir jābūt pietiekami cietam, lai ripiņa, griežot nazi, nedrūpst, nevis konkrēta šķirne.
Milti un piens pārmaiņus — tas nav kaprīze, bet veids, kā nepieļaut gabalus. Jā pievieno visus miltus vienlaikus sausā veidā, tie sagriežas kunkuļos, ko pēc tam nevar izlīdzināt, nemaisot pārāk ilgi un neatkal nogalinot gaisu no baltuma. Ja nav vaniļas ekstrakta, derēs nelieli citrona miziņas skaidiņas — princips ir viens: kaut kas, kas pārklāj miltu smaržu, nav obligāti jābūt tieši vaniļai.
Eļļas temperatūra ir visas receptes atslēga, un mājas plītij tā ir īstā problēma — lielākajai daļai plīšu nav termometra funkcijas, un katls nesilda vienmērīgi kā profesionāla friterēšanas iekārta. Aptuveni 170 grādi nozīmē: iemet mīklas kripatiņu, tā uzreiz paceļas virspusē un čurkst, nevis lēnām nogrimst. Ja eļļa nav karsta, mīkla uzsūc eļļu, nevis uzpūšas no tvaika — friteles sanāk taukainas un smagas. Ja eļļa ir pārāk karsta, apvalks apdeg, pirms ābols iekšā ir sasilis.
Zeltaini brūns ir signāls, ne laika atzīme — krāsa stāsta, ka cukurs mīklā ir karamelizējies un struktūra nostiprinājusies, tāpēc apgriež friteli, tiklīdz viena puse to sasniegusi, nevis pēc pulksteņa. Dažs saka, ka friteles vajag cept uz maksimālas uguns, lai tās būtu kraukšķīgākas — nē, jo tad ārpuse apdeg ātrāk, nekā ābols iekšā paspēj mīkstināties, un iekšā paliek jēls gabals.
Papīra salvete vai virtuves dvielis pēc cepšanas nav formalitāte, bet cīņa pret pēdējo defektu — lieko eļļu. Ja friteles liek tieši uz šķīvja, tauki sakrājas apakšā, un apvalks, kas tikko bija kraukšķīgs, dažu minūšu laikā samīkst un paliek slapjš. Pūdercukurs kaisāms tieši pirms pasniegšanas, nevis iepriekš — tas uzsūc mitrumu un var sarecēt gabalos, ja friteles stāv ilgāk.
Šo recepti pats neesmu cepis, tāpēc nevaru apgalvot, kā tieši uzvedas tieši Latvijas rudens āboli konkrētā karstumā — bet mehānisms, kas nosaka izdošanos, ir skaidrs un universāls visām friterēm.