AI fotoĶiršu kēkss
Sulīgs kēkss ar svaigiem ķiršiem, kas pārsteigs ar savu maigo garšu un skaisto izskatu.
Marķējumi tiek noteikti automātiski pēc sastāvdaļām un var būt neprecīzi. Ja tas ir svarīgi, pārbaudi uz iepakojuma.
Sastāvdaļas
- 350 g Ķirši
- 200 g Kviešu milti
- 180 g Sviests
- 50 g Kartupeļu ciete
- 1 gab. Cepamais pulveris
- 1 gab. Vanilīns
- 3 gab. Olas
- 180 g Cukurs
- Sāls pēc garšas
- Cukura pūdra pēc garšas
Soļi
Sakuļ mīkstinātu sviestu ar cukuru, izmantojot slotiņu.
Pievieno pa vienai olai, sāli un vanilīnu, maisa, līdz veidojas viendabīga krēmveida masa.
Atsevišķā traukā sajauc miltus, cepamo pulveri un cieti, pakāpeniski iemaisa krēmā.
Nomazgā ķiršus un izņem kauliņus, uzmanīgi iegriežot sānā.
Ieliek ķiršus maisiņā, pievieno miltus un sakrata, līdz ogas ir pārklātas ar miltiem.
Ieziež formu ar sviestu un izklāj ar cepamo papīru.
Ielej pusi mīklas, izlīdzina, izkārto pusi ķiršu, viegli iespiežot.
Pievieno atlikušo mīklu un uzliek pārējos ķiršus virsū.
Cep uzkarsētā konvekcijas cepeškrāsnī 160 grādos 1 stundu.
60 minPārbauda gatavību ar koka irbulīti; ja nepieciešams, cep vēl 5–10 minūtes.
Izņem no cepeškrāsns un ļauj atdzist līdz istabas temperatūrai pirms izņemšanas no formas.
Uzmanīgi apgriež kēksu, lai tas neieplaisātu.
Pirms pasniegšanas apkaisa ar cukura pūdru caur sietiņu.
Ķiršu kēkss ir sviesta-cukura krēma kēkss, kurā ķirši nenogrimst, bet paliek kārtās — tas ir viss noslēpums, ne vairāk. Sviestu ar cukuru kuļ gaišu un gaisīgu, olas iemaisa pa vienai, lai masa nesarecē, un tad nāk milti ar cepamo pulveri un cietes piedevu. Ciete šeit nav izdomas pēc — tā padara mīklu mazāk elastīgu un vairāk drupanu, tāpēc kēkss nav kā maize, bet vieglāks.
Vai izdosies, ir atkarīgs no diviem sīkumiem: sviesta temperatūras un ķiršu miltošanas. Sviestam jābūt mīkstam, bet ne šķīstam — pirkstam jāiegrimst, nevis jānoslīd. Un ķiršus apveltī miltos nevis garšai, bet lai tie karājas mīklā, nevis krīt uz dibena cepšanas laikā. Tas ir īstais cēlonis vienai no biežākajām kēksu kļūmēm — ogu kārta grīdā un sausa mīkla virspusē.
Cepeškrāsns šeit ir konvekcijas tipa ar nosacītu 160 grādu temperatūru — mājas plītī tas var nozīmēt dažādas lietas, tāpēc ticamāk ir sekot pazīmēm, nevis pulkstenim. Stunda ir apakšējā robeža, ne gals.
Sviests un cukurs kopā kults ir kēksa gaisa avots — nevis cepamais pulveris, kas tikai palīdz. Jo ilgāk un rūpīgāk kuļ, jo vairāk mazu gaisa burbuļu ieslēdz masā, un tie tur paliek, kad pievieno olas un miltus. Ja sviests ir pārāk auksts, masa sarežģīsies un paliks graudaina; ja pārāk silts vai šķīdis, gaisa burbuļi izbēgs un kēkss sanāks blīvs, kā plācenis. Sviesta aizstājēja šeit nav — margarīns dos citu garšu un sliktāku struktūru, tāpēc labāk gaidīt, kamēr sviests sasilst, nekā steigties ar kaut ko citu.
Kartupeļu ciete nav rotaļa ar vārdiem «ciete» un «kartupeļi», lai gan latviešu virtuvē kartupeļi ir ikdienas pamats citā nozīmē — maizes vietā, zupā, pīrāgos. Šeit ciete strādā pret lipekli: tā samazina miltu stiepīgumu, tāpēc kēksa mīkla nav gumijaina, bet vairāk sabirzīga, tuvāk cepumam nekā maizei. Ja cietes nav, var aizstāt ar kukurūzas cieti — kritērijs ir tāds pats: viela, kas saista mitrumu, bet neveido lipekļa tīklu.
Ķiršiem kauliņu izņem, iegriežot sānā, ne caurdurot vidū — tā oga saglabā formu un sulu nezaudē uzreiz. Miltu kārtiņa uz ogām ir maza triks, kas novērš smago grimšanu, bet tas nenozīmē, ka ogas paliks pilnīgi vietā — dažas tāpat nogrims, un tas ir normāli, ne kļūda.
Mīta daļa: daži saka, ka kēksu drīkst griezt, tiklīdz izņemts no krāsns, lai tas «elpotu». Nē, jo silts kēkss iekšā vēl turpina cepties ar savu siltumu un ir trausls — griežot karstu, tas ieplaisā un ogas izkrīt. Atdzišana līdz istabas temperatūrai nav kaprīze, bet struktūras nostiprināšanās brīdis.
Gatavību pārbauda ar koka irbulīti vidū — jo kēksa centrs ir biezākais un cepas lēnāk nekā malas. Ja irbulītis iznāk sauss, labi; ja uz tā paliek mīkla, vajag vēl laiku, un tas ir normāli, nevis neveiksme. Konvekcijas krāsns ar ventilatoru cep vienmērīgāk nekā parasta mājas krāsns, tāpēc, ja tādas nav, laiks var pagarināties, un apakšējā riba var cepties ātrāk — tad kēksu var pārsegt ar foliju pēdējās minūtēs.
Pacietība šeit ir divās vietās: kulšanā, kur steiga atņem gaisu, un atdzišanā, kur steiga lauž formu. Tā nav tikai piezīme, bet sastāvdaļa, bez kuras kēkss sanāk cits ēdiens — blīvāks un mazāk eleganti sagriežams.
·