AI fotoĀbolu tartaletes
Mīkstas tartaletes ar citrona krēmu un ābolu rozēm — izskatās kā no konditorejas, bet pagatavojamas mājās.
Marķējumi tiek noteikti automātiski pēc sastāvdaļām un var būt neprecīzi. Ja tas ir svarīgi, pārbaudi uz iepakojuma.
Sastāvdaļas
- 2 gab. Olas
- 100 g Cukurs
- 80 g Saulespuķu eļļa
- 380 g Kviešu milti
- 0.5 tēj.k. Raugs
- 1 gab. Olas
- 2 ēd.k. Cukurs
- 2 ēd.k. Kviešu milti
- 250 ml Piens
- 1 gab. citrona miziņa
- 2 gab. Ābols
- 1 ēd.k. Pūdercukurs pārkaisīšanai
Soļi
Sajauc olu ar cukuru un izsietiem miltiem viendabīgā masā, pamazām ielej karstu pienu, pastāvīgi maisot.
Pievieno rīvētu citrona miziņu, vāra krēmu uz lēnas uguns, nepārtraukti maisot, līdz krēms sabiezē vēlamajā konsistencē.
Pārliek krēmu bļodā, pārklāj ar pārtikas plēvi tieši uz virsmas un atstāj atdzist.
Sakuļ olas ar cukuru, līdz masa gaiša un viendabīga, pievieno saulespuķu eļļu, raugu un izsietus miltus.
Pārliek mīklu uz ar miltiem apkaisītas virsmas un ar rokām ātri izmīca, līdz tā kļūst mīksta un elastīga.
Izrullē mīklu 1 cm biezā plāksnē un izgriež apļus ar 8 cm diametru.
Ieziež muffinu formas ar eļļu un apkaisa ar miltiem, ieliek mīklas apļus, veidojot pamatu, un piepilda ar atdzesēto krēmu.
Sagriež ābolus pusēs, izņem serdi un sagriež plānās šķēlēs ar dārzeņu mandolīnu, satin rozes formā.
Cep tartaletes iepriekš uzkarsētā 180 grādu krāsnī.
20 minĻauj tartaletēm atdzist un pirms pasniegšanas pārkaisa ar pūdercukuru.
Ābolu tartaletes ir sīkas groziņi — raudzēta mīklas apakša, iekšā uzvārīts piena krēms, virsū ābolu šķēlītes, saliektas rozē. Tas ir saldais pīrāgs sadalīts desmit mazos, lai katram ciemiņam ir pats savs, un lai neviens nestrīdas, kam tiek lielākais gabals.
Vai izdosies, nosaka divas lietas, kas nav savā starpā saistītas: vai krēms pareizi sabiezē, un vai mīkla paliek elastīga, nevis gumijaina. Krēmu vāra uz lēnas uguns, jo olai vajag laiku, lai tās olbaltums sabiezinātu masu pakāpeniski — ja uguns par stipru, olbaltums sarecē gabaliņos, pirms pārējais krēms paguvis sabiezēt, un rezultāts ir ābolu kompots ar olu pārslām apakšā. Zīme ir vienkārša: karote, izvilkta no krēma, paliek pārklāta, un, ja uzvelc pirkstu pa tās muguru, pēda nesaplūst atpakaļ.
Mīklai raugs šeit nav rauga maizes nozīmē — tas ir ķīmiskais pacēlājs, nevis dzīvais mikroorganisms, kam vajadzīgs laiks uzbriest. Tāpēc mīklu nevajag ļaut atpūsties stundām, tā jāizmīca ātri un jāliek krāsnī, kamēr tā vēl mīksta. Pārmīcīta mīkla kļūst stingra, jo milti sāk veidot glutēna tīklu, kas šeit nav vajadzīgs — tartaletes pamatam jābūt trauslam, nevis stiepjamam kā maizei.
Ābolu rozes nav dekors paša dekora dēļ — plānas šķēles, satītas cieši, krāsnī izžūst malās un pašķiet kā ziedlapas, jo āboli no ārpuses zaudē mitrumu ātrāk nekā no iekšpuses. Ja šķēles biezas, roze necepas vienmērīgi, vidus paliek jēls, bet mala jau brūna.
Olas krēmā un mīklā der istabas temperatūrā, nevis tieši no ledusskapja — aukstas olas, ieliktas karstā pienā, sarec vietām, nevis izšķīst vienmērīgi. Ja ola tomēr auksta, vienkārši maisi enerģiskāk un lej pienu pavisam plānā strūkliņā, nevis uzreiz.
Milti krēmā strādā kā biezinātājs līdzās olai — tie dod stabilitāti, lai krēms nesašķidrinātos karstumā un nekustētos, kad tartaleti pārceļ no formas uz šķīvi. Ja miltu trūkst vai tie slikti izsieti, krēmā paliek graudiņi, kas pēc tam jūtami uz mēles kā smilšu klupšana gludā ēdienā — tāpēc solī par izsietiem miltiem nav lieka vārda.
Citrona miziņa krēmā nav garšas dekors, tā ir pretsvars pienam — pats piens ir neitrāls, gandrīz garlaicīgs, un miziņas rūgtēji eļļainā aromāta slāņi liek krēmam justies kā kaut kam gatavotam, nevis vienkārši saldam pienam ar cukuru. Ja miziņas nav pie rokas, der vaniļas pods vai pat maza šķipsniņa muskatrieksta — princips ir viens: kaut kas, kas pārtrauc piena monotoniju.
Saulespuķu eļļa mīklā aizstāj sviestu, un tas nav nabadzības pazīme, bet gan izvēle — šķidra eļļa iestrādājas mīklā vienmērīgi bez mīcīšanas sviestu mīkstinot, un mīkla paliek trausla pat istabas temperatūrā, kamēr sviests, atdziestot, sacietē un prasa, lai tartaleti ēd silta. Ja grib sviesta garšu, var aizstāt daļu eļļas ar kausētu sviestu, taču tad mīkla jāstrādā ātrāk, kamēr sviests vēl nav sacietējis.
Daži saka, ka ābolu rozēm jābūt no kāda īpaša šķirnes ābola, citādi tās nesaritinās skaisti. Nē, jo svarīgs nav šķirnes nosaukums, bet cietums un šķēles biezums — ciets, skābens ābols tur formu cepot, mīksts sabirst par biezeni zem krēma. Latvijā rudenī un ziemā krātuvēs ir diezgan daudz ciets šķirnes āboli, tie der lieliski, nav jāmeklē kaut kas eksotisks.
Pūdercukurs pārkaisīšanai jāliek tieši pirms pasniegšanas, ne agrāk — tas uzsūc mitrumu no krēma un ābola virsmas un dažu minūšu laikā kļūst caurspīdīgs, pazūd no skata. Tā nav estētikas kaprīze, bet fizika: cukurs un mitrums nekad nemēdz dzīvot kopā ilgi, viens no tiem vienmēr padodas.
·